„Skolotāj, kad mēs brauksim ekskursijā?”
Pirmo reizi šo jautājumu dzirdu jau novembrī. Apmēram mēnesi pēc tam, kad visi kopā esam baudījuši zelta rudeni Siguldā/ Ventspilī/ Rēzeknē (ievieto savu variantu, kur nu esi bijis drosmīgs audzinātājs un aizvedis klasi mācību ekskursijā). „Jā, mēs nekad nekur nebraucam?” Nekur? Es pavadīju pusi septembra, organizējot iepriekšējo izbraucienu. Man tas nepavisam nelikās ‘nekur’. „B klase jau bijusi divās ekskursijās!” Ja tā ir taisnība, es uzcelšu pieminekli B klases audzinātājai. Šis monologs atkārtojas ar apbrīnojamu regularitāti visa mācību gada laikā, līdz pavasaris ir klāt un man vairs nav, kur sprukt. Jāved klase mācību ekskursijā. „Uz kurieni tad jūs gribētu aizbraukt?” zinu, ka esmu izdarījusi lielu kļūdu, uzdodot šo jautājumu, bet demokrātija pāri visam. Tikai ar sekām pašai vien pēc tam jācīnās. „Uz Tarzānu!” Mēs tur bijām rudenī. „Nē, uz Līvu akvaparku!” Mhm! Jap! Katras skolotājas sapnis ir pagrozīties padsmitnieku priekšā peldkostīmā. „Skolotāj, lūdzu, braucam divu dienu ekskursijā! B klase brauks!” Ar steigu jāaprunājas ar B klases audzinātāju. Es arī gribu būt tik drosmīga. Vai tomēr negribu? „Varbūt aizbraucam uz kādu muzeju?” Teica neviens skolēns nekad. Tomēr meloju. Šķiet, ka reiz atminos šādu tekstu dzirdējusi, bet tas tika tik skaļi noūjināts, ka gandrīz bija pagaisis man no atmiņas. Lai nu kā, aizvest klasi ekskursijā nozīmē mežonīgu audzinātāja plānošanas darbu. Parasti es to atliku, atliku, līdz patiešām bijām palikuši gandrīz pēdējie, kas vēl nekur nav aizbraukuši, un man bija jāklausās, kā B, C un D klase ir jau visu redzējusi un piedzīvojusi. It kā pēc viņiem tur, Tarzāna trasē, tiek noņemtas atrakcijas un Līvu akvaparkā no baseina izlaists ūdens. Aizvest klasi ekskursijā nozīmē nepārtraukti žonglēt ar nezināmiem saskaitāmajiem, jo to, cik tad skolēnu brauks un ekskursijas dienas rītā ieradīsies autobusa pieturā, nevarēja zināt līdz pat tam liktenīgajam rītam. Sākotnējais entuziasms, kad šķita, ka visa klase ir gatava ar mani doties līdz pat pasaules malai, ātri vien noplaka. Vienam īsti negribējās braukt uz izraudzīto galamērķi, citam tajā dienā uznākusi klepus lēkme, vēl kāds pilnīgi mierīgi varēja vienkārši aizgulēties. Man nācās piedzīvot un pārdzīvot vairākas klases ekskursijas, līdz es iemācījos neiedzīvoties pamatīgos finansiālos mīnusos. Taču vienmēr, VIENMĒR drošāk ekskursijā doties dienā, kas uzreiz pēc algas dienas. Par īstu piedzīvojumu var izvērsties arī autobusa sameklēšana, jo ekskursiju sezonā tie ir ļoti pieprasīti. Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. Tā kā es bieži vien braukšanu biju atlikusi līdz pēdējam, atkal iekūlos pamatīgā plānošanā un pārplānošanā, līdz sarunātās ekskursijas salāgojās ar autobusa īres iespējām. Ak, jā, un skolēnu sejas, kad viņi pamana, ka pieturai tuvojas veca, zaļa „pīlīte”! „Tas būs mūsu autobuss?!” dzirdami vilšanās pilni izsaucieni. Jā, diemžēl divstāvīgais laineris piecpadsmit cilvēkiem būtu pārāk liela izšķērdība, ko jūsu vecāki nez vai vēlētos apmaksāt. Viss nostājas savās vietās, kad kāds pamana wifi paroli, ielīmētu vecā autobusa logā. Viss. Neko vairs nevajag. Ekskursija principā jau ir izdevusies. Vairs netraucē ne neērtie krēsli, ne kondicioniera trūkums, ne autobusa kaku krāsa. Pati ekskursija paiet ātri. Galvenais ir visur ierasties laikā, bet pat galvenais – vienmēr ieplānot laiku veikalam. Pat pēc nogurdinošākā un šķietami aizraujošākā piedzīvojuma, kad liekas – nu, viss, tagad laimīgi dosimies mājās,- līdz priekšējam autobusa sola vienmēr tiek atsūtīts sūtnis ar jautājumu: „Skolotāj, mēs piestāsim pie veikala?” Vispār paši piedzīvojumiem bagātākie mirkļi ekskursijās parasti notiek autobusos. Sākot jau ar iekāpšanu, kad cīņa par teiksmainajām aizmugures sēdvietām atgādina zombiju apokalipsi. Daži ir gatavu kāpt pāri galvām, goda vārds. Beidzot ar garo mājupceļu, kad pār audzinātāju nāk apskaidrība, kāpēc klases meitenes ķiķinādamas jautāja, cikos mēs būsim mājās un vai tad jau būs tumšs. Vecā, labā pudele skolēnu dzīvēs, visticamāk, pirmo reizi notikusi mācību ekskursijas laikā autobusa aizmugurē. Atsevišķa žanra sastāvdaļa ir autobusa šoferis. Te nu gan, kā paveicas! Var gadīties tāds, kas atļauj anekdotes mikrofonā stāstīt, bet tikpat labi arī tāds, kas pikti rājas, ja „aizmugure vienreiz nevar apklust”. Visbeidzot, vārdos nav izstāstāms tas atvieglojums, kādu izjūt audzinātājs, kad tas pats vecais, sagrabējušais autobuss ar, starp citu, izcilu wifi ieripo dzimtajā pilsētā un skolēni cits aiz cita mierīgi, noguruši un vairāk vai mazāk apmierināti dodas mājup. Un neviens nav pazudis, salauzis ekstremitāti, pat ne apvēmies autobusā. Un visi apskates objektu eksponāti ir palikuši savās vietās, Brīvdabas muzeja senās klēts niedru jumts nav nosvilināts, Cēsu pilsdrupas tikai mazliet piesmietas. Viss ir labi beidzies! Pat labāk, nekā sākumā gaidīts. Lai arī klases ekskursijas nozīmē lielu atbildību, vēl lielāku plānošanu un sava brīvā laika veltīšanu darbam, tomēr kopā pavadītie mirkļi, kas notikuši ārpus klases formālās gaisotnes, ir vērtējami augstu. Nekas tā nesatuvina klasesbiedrus savā starpā, nekas tā nesatuvina klasi un audzinātāju. Patiesībā skolēni ir gatavi braukt jebkur, jo viņi no sirds izbauda šīs dienas, kad kopā piedzīvojam ko jaunu. Novēlu arī mums, audzinātājiem, ekskursijas izdzīvot ar baudu – kopā kāpt kokos, ēst desu maizes takas malā, skriet, smieties, izzināt. Ar vienu aci gan uzmaniet, lai tas klēts jumtiņš paliek dzīvs!
0 Comments
FOTO:Jānis Škapars/TVNET Te nu mēs esam! Mēs dzīvojam laikā, kad debesīs palaists zils balons, labi domāts kā gaisā izkūpošu solījumu metafora, nu kļuvis par skolotāja simbolu. Tā bezkaunīgā skolotāja, kurš arvien pieprasa sev lielāku un lielāku algu un gadu no gada nekaunas stāvēt pie Saeimas. Tā skolotāja, kas kā auns turpina strādāt tik grūto un nepietiekami apmaksāto darbu. Tā skolotāja, kas ir novecojis morāli un fiziski un nesaprot ne mūsdienu bērnus, ne spēj mācīt ar jaunākajām metodēm. Tā skolotāja, kas strādā mazajā skolā, kur noteikti ir dikti zems līmenis, tāpēc valstij to vajadzētu slēgt ciet. Tā skolotāja, kas svētkos atļaujas pieņemt dāvanu kartes. Tā skolotāja, kas neprot savākt klasi, laikus neievada mājasdarbus e-klasē, nepamatoti ielicis bērnam piezīmi, nejēdz paskaidrot jaunāko vielu. Tā skolotāja, kas atļaujas apēst bērnu pusdienu pārpalikumus un par brīvu brauc līdzi klases ekskursijās. Un, protams, klasiku klasika, tā skolotāja, kuram visa vasara brīva! BEIDZOT! Beidzot mums ir pierādījumi tam, cik skolotāji ir dumji, neaptēsti, un vispār, kurš izdomājis, ka tā ir cienījamāka profesija par pārdevēju, apkopēju vai grāvju racēju! Gaisā palaists zilais balons nu ir kā pierādījums, ka nav tie skolotāji pelnījuši algas pielikumu. Ha! Manuprāt, tik skumji savā profesijā, kā šajā pēdējā nedēļā, es neesmu jutusies nekad. Jā, ir bijuši lieli grūtuma brīži, bet tādu sāpi un pazemojumu no līdzcilvēku puses nav nācies sajust visu manu necilo piecu gadu darba laikā ne reizi. Domāju, tas tāpēc, ka šobrīd tveru informāciju no ārpuses, jo, ticiet man, esot klasē, dzīve rādās pavisam citādāka. Nav laika domāt par pārmetumiem, apmelojumiem, apvainojumiem un, jā, arī par algu domāt nav laika, jo mēs vienkārši turpinām strādāt. Stundu pēc stundas, dienu no dienas, gadu no gada. Tikai tad, kad pārnākam mājās un labojam skolēnu darbus, kad gatavojamies nākamās dienas stundām, kad sazvanāmies ar skolēnu vecākiem, kad nepieklājīgi vēlā vakara stundā ielienam gultā, varbūt tad mēs aizdomājamies, ka to visu mēs labprātāk darītu par lielāku algu. Ka mēs tik ļoti gribētu iet pa ielu ar paceltu galvu un justies lepni par savu profesiju. Mēs gribētu vairāk jaunu kolēģu, kas, augstskolās atbilstoši sagatavoti, nu strādā skolā tikpat lepni. Mēs gribētu skaidrību par nākotni un atbalstu tagadnē, un mazāk atskaišu, bet vairāk kvalitatīva laika klasē. Un, nē, mēs nedomājam, kuras profesijas pārstāvji ir vairāk vai mazāk cienījami, jo mēs visi vienkārši vēlamies izdarīt savu darbu pēc iespējas labāk. Tā vietā mēs dzīvojam brīnišķīgā, brīnišķīgā valstī, kura nu jau gadu desmitiem funkcionē uz kaut kādiem bardaka pamatiem. Kā tāda disfunkcionāla ģimenīte, kurā katram rokā pa telefonam, neviens nevienā īsti neklausās, bet fonā no suņu būdas ik pa laikam ierejas Reksis. Ak, jā! Stāsts taču bija par zilo balonu. Par to nelaimīgo, zilo balonu, kurš nu piesārņos vidi. Jā, kļūda! Bet, vai zināt, kā atšķiras labs skolotājs no vienkārši skolotāja? Labi skolotāji vienmēr atzīst savas kļūdas. Kaut mēs visi to mācētu! Labi. Šķiet, savu blogu esmu pieraudājusi pilnu ar pastāstiem par to, cik grūti ir būt skolotājam. Un, ticiet man, šajā laikā tas ir īpaši grūti! Piparkūku cepšana, eglītes smarža mājās un dāvanu saiņošana (kur nu vēl iegāde) ir pēdējais, par skolotājs domā laikā, kad jāsteidz salikt semestra vērtējumi, savākt skolēnus Ziemassvētku balles priekšnesumam, un galu galā jāpacenšas vienkārši nesajukt prātā. Kā skolotājas meita ar 34 gadu pieredzi un pati skolotāja ar nieka 5 gadu pieredzi es tiešām zinu, par ko runāju.
Taču skolotāja darbs nav tikai par grūtumu. Neviens taču nestrādātu šo darbu, ja tajā visā nebūtu kāda maģiska pievilkšana. Kaut kas tajā visā ir! Mazi un lieli brīnumi, mazāki un lielāki gandarījuma brīži, grandiozi sasniegumi un niecīgas, bet uzvaras. Būt skolotājam ir kā joprojām ticēt Ziemassvētku brīnumam un reizi pa reizei to arī piedzīvot. Te mani 7 brīnumaini brīži, par kuriem joprojām domāju ar smaidu. *Skolotāj, jūs esat dīvaina! Kad 2012.gadā uzsāku savas skolotājas gaitas, es atplestām rokām un gaidu pilnu sirdi saņēmu audzināšanā lielisku 5.klasi un pūriņā arī 7.klasi, kas bija...izaicinājums. Es mācīju septītklasniekiem latviešu valodu un literatūru, centos iegūt autoritāti viņu acīs un biju soli no nervu sabrukuma, jo 7.klase, nu, tas ir ļoti īpašs vecums. Lai neieslīgtu sīkumos, cik grūti man gāja, es pateikšu tikai to, ka bija ļoti grūti un ka gandrīz katru vakaru es mājās pieraudāju vīra plecu. Es izmēģināju dažnedažādas metodes, kā disciplinēt klasi, domāju, kā stundas šajā klasē veidot aizraujošākas, taču tas viss kādā brīdī pārvērtās par savstarpējām mokām. Es mocīju viņus un viņi mani, līdz kādā dienā es sapratu, ka man tāpat vairs nav, ko zaudēt, un brīdī, kad klasē valdīja kārtējais haosiņš, es vienkārši ņēmu un skaļi iedziedājos. Un tā nebija kāda klusa un kusla tautasdziesma par bēdu, ko likt zem akmeņa. Nē, es ņēmu un iedziedājos balsī, ko mierīgi varētu prezentēt uz operas skatuves. Nu, vai vismaz pensionāru ansamblī. Klasē iestājās kapa klusums. Jums vajadzēja redzēt tās šokētās un pārsteigtās skolēnu sejas, kas vispirms saskatījās nesapratnē, no kurienes nāk šī skaņa. Pēc tam viņu acis apstājās pie manis un kāds no klases iejautājās,,Skolotāj, tā bijāt jūs?” Kad es tur tā klases priekšā stāvēju un viltīgi smaidīju, 7.klase skaļi secināja,,Skolotāj, jūs esat dīvaina!” Jā, esmu gan! Un tagad mēs turpināsim apgūt darbības vārda izteiksmes! Kaut es varētu apgalvot, ka pēc šī atgadījuma viss mainījās un klase kā uz burvju mājiena kļuva par mieramikām. Tā, protams, nenotika, bet mūsu attiecībās notika būtisks lūzums, ko grūti loģiski izskaidrot, savukārt, manā prātā tas palicis viens no spilgtākajiem un smieklīgākajiem mirkļiem skolā. *Kad mēs brauksim ekskursijā? Katrs audzinātājs šādu jautājumu izdzird vismaz divas reizes gadā, jo katra audzinātāja pienākums ir rudenī un pavasarī aizvest klasi mācību ekskursijā. Vislabāk uz vietu, kur neko nevar iemācīties, piemēram, Līvu akvaparku Jūrmalā vai Tarzāna trasi Siguldā. Lai arī skolotājam ekskursija ir milzu atbildība, tomēr jāatzīst, ka izbraucieni ar manu audzināmo klasi joprojām ir lieliskas atmiņas. Sākot ar pirmo kopīgo braucienu uz jau minēto Tarzāna parku, kur es pamanījos ielīst melnajā trasē, lai atstātu pamatīgu iespaidu uz saviem piektklasniekiem. Trases vidū sapratu, ka tālāk tikt spēciņa man vairs nebūs, bet pašlepnums liedza tā vienkārši atkāpties. Vēl pāris reizes es centos uzrāpties tajā nelaimīgajā virvē, bet tad padevos, sagaidīju, kad bērni bija izklīduši citos parka nostūros, un ļāvu trases darbiniekam nocelt mani no koka. Kauns un negods, un smieklīgi joprojām. Ar smaidu atceros arī mūsu garākos un īsākos pārgājienus, un varu teikt, ka arī ar šodienas prātu vestu savus skolēnus no Līgatnes līdz Siguldai, lai arī trešajā kilometrā daži pamanījās pajautāt, vai vēl ilgi jāiet. *Skolotāj, mēs izdomājām! Šos vārdus vēlas dzirdēt ikviens skolotājs, kad viņa audzināmajai klasei uzdots izveidot klases priekšnesumu. Piecu gadu laikā ar audzināmo klasi mēs izveidojām desmitiem šādu priekšnesumu dažādiem pasākumiem un par dažādām tēmām. Mēs dejojām, dziedājām, spēlējām teātri, un katru reizi bijām gandarīti par to, ko un kā sevi parādījām. Jā, es saku “mēs”, jo ikreiz es biju gatava kāpt kopā ar viņiem visiem uz skatuves. Ne vienmēr tas bija nepieciešams, ne vienmēr to gribēju es vai viņi, taču vienmēr bērniem pēc uzstāšanās mirdzēja acis, jo tas bija viņu “produkts”, ko viņi paši ar nelielu manu atbalstu bija radījuši. *Kā smaržo jauna grāmata. Kādu vasaru es izlasīju R.J.Palacio grāmatu “Brīnums” un ļoti, ļoti iemīlējos šajā grāmatā. Man patika gan stāsts, gan tēma, par ko rakstīja autore, un es vēlējos, lai to izlasītu visi mani skolēni. Es biju tik laimīga, kad skolas bibliotekāre atsaucās manam lūgumam un iegādājās 25 šīs grāmatas eksemplārus. Pietiekami, lai kādu dienu es varētu nolikt pa eksemplāram uz ikviena 6.klases skolēna, kam tajā gadā mācīju literatūru, galda. Es nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tas bija maģisks mirklis. Vispirms mēs visi noglāstījām grāmatas vākus, tad atvērām lapaspuses, un es aicināju visus sasmaržot jaunas grāmatas īpašo aromātu. Un mēs sasmaržojām, bet pēc tam lasījām. Kopš tās dienas es neticu apgalvojumam, ka bērniem nepatīk un viņi nelasa grāmatas, jo viņiem visiem dega acis un paši viņi dega nepacietībā tvert ikvienu vārdu, kas rakstīts šajā grāmatā. *Darbs vienmēr jāpabeidz līdz galam! Kādā pavasarī, kad mācības un atbildības bija gandrīz, gandrīz beigušās, skolā notika pavasara pārgājiens-orientēšanās Ogres ielās. Laiks bija draņķīgs – lietains, vēss un pagalam nepiemērots āra aktivitātēm. Taču man padošanās un nepiedalīšanās kādā pasākumā laika apstākļu dēļ nebija pieņemama, tāpēc mēs saņēmāmies un metāmies lietainajā pavasarī un piedzīvojumā. Kaut kad pārgājiena sākumā mēs visi jau bijām izmirkuši, vidusdaļā arī nosaluši, bet noslēguma posmā sanāca iet garām skolai, tāpēc es ieteicos, ka esam varoņi un droši varam iet uz skolu, lai arī visu trasi neesam pabeiguši. Viens no maniem skolēniem pēkšņi ierunājās: ,,Bet, skolotāj, jūs taču pati mācāt, ka darbs vienmēr jāpabeidz līdz galam!” Tajā brīdī mana sirds laimē iedziedājās, mēs pabeidzām pilnu trasi un beigu beigās nošļakstījām cits citu ar peļķūdeni. Ko vēl pilnai skolotājas laimei vajag? *”Kamēr vien gliemeži skrien” Izlaidums ir visskaistākais brīdis skolotāja dzīvē. Tas ir svinīgs noslēgums, kad ir iespēja atskatīties uz paveikto, pavērot savus izaugušos audzināmos un vienkārši priecāties, ka ir beidzies viens liels posms paša skolotāja un arī skolēnu dzīvēs. 2017.gada 9.jūniju es atceros ar smaidu uz lūpām. Es atceros, kā es sēdēju uz skatuves kopā ar savu klasi, kā man vēderā kūļājās Rota un cik vienkārši laimīga es jutos. Es nodziedāju I.Kalniņa “Buramdziesmiņu”, vēroju, kā dažām manām skolniecēm nobirst pa aizkustinājuma asarai, un joprojām milzīga laimes sajūta manī. Tajā brīdī bija aizmirsušies visi grūtumi, sūrumi un pārgurumi. Tie bija pelnīti svētki mums visiem. *Paldies par stundu! Paldiesvārdi nav mūsu profesijas ikdiena, bet, būsim atklāti, katru dienu ēst kūku nav ne veselīgi, ne arī īpaši garšīgi. Tāpēc reizes, kad sadzirdam šo maģisko vārdu, ir īpašas. Stundas, kad, atskanot zvanam, kāds pasaka: ,,Paldies par stundu, skolotāj!” silda skarbo ikdienu. Reizēm šis paldies nāk tik negaidīti, ka nākas pat mazliet apmulst. Taču pie šiem vārdiem ir jāturas, tiem jānotic un tie jāatceras dienās, kad liekam atzīmes, cenšamies savākt skolēnus Ziemassvētku priekšnesumam un mēģinām vienkārši nesajukt prātā. Jo būt skolotājam ir noticēt. Arī pašiem sev! Sen jau pagājuši tie laiki, kad skolotājs visiem likās mītisks tēls, kas dzīvo kaut kur skolas skapjos starp mēģenēm vai Raiņa Kopotajiem rakstiem. Pateicoties soctīkliem un dzīves vērtību maiņai, visi zina visu par visiem. Arī skolotājiem. Arī to, ka skolotāji ir tādi paši dzīvi cilvēki, kas, likumsakarīgi, pieļauj kļūdas.
Ziemassvētki ir piedošanas laiks, un te nu es esmu – gatava piedot sev savas kļūdas un cerot, ka arī mani skolēni tās man reiz piedos. Kļūda nr.1 Es liku saviem skolēniem lasīt Nē, es nebiju tik naiva, lai cerētu, ka manās stundās visi iemīlēs Raini. Es vienkārši visādi centos iestāstīt, pierādīt, parādīt, ka lasīšana un grāmatas ir lieliskākais, kas skolēnu dzīvēs var notikt. Lasītāju konferences, prezentācijas, visādi izpildāmi un neizpildāmi uzdevumi. Uh, kā es visādi centos! Uhhh, kā viņi visādi man pretojās! Nelasīja. Lasīja, bet tikai vienu grāmatu un to pašu 3.klasē. Izlasīja Harija Potera pirmās lappuses un pēc tam noskatījās filmu. Tā bija viena nemitīga cīņa starp mani, kas mīl un mīlēs grāmatas, un starp skolēniem, kas varbūt arī kādreiz varētu iemīlēt lasīšanu, ja vien latviešu valodas skolotāja viņus tik ļoti ar to visu nemocītu. Es atzīstu savu kļūdu un apsolu, ka centīšos lasīšanu pārvērst par ne tik mokošu procesu. Kļūda nr.2 Es gatavoju skolēnus eksāmeniem un pārbaudes darbiem Nevis dzīvei. Nevis izpratnei. Nevis domāšanai. Bet eksāmeniem. Ciparam, kas patiesībā nenozīmē neko un nepasaka neko. Tā vietā, lai skolēniem iemācītu dzīvi, es viņus biedēju ar pārbaudes darbiem, skraidīju pakaļ ar sekmju izrakstiem un nemitīgi atkārtoju, ka viņu nākotne ir atkarīga no tā, cik skaisti cipari rēgosies viņu liecībās. Man pašai 9.klases latviešu valodā bija 7 balles. Par matemātiku labāk nerunāt skaļi. Taču vai tas kaut kādā veidā maina to, kas esmu šobrīd? Vai atzīme vizuālajā mākslā 7.klasē kaut ko pasaka par mani kā cilvēku šodien? Nē, nē un vēlreiz, nē! Šobrīd es saprotu, ka svarīgāka par cipariem, eksāmeniem un pārbaudes darbiem ir attieksme un ieguldītais darbs. Ja tu dari visu,kas ir tavos spēkos un saņem 10 balles, tas ir lieliski. Ja tu dari visu, kas ir tavos spēkos un saņem 6, arī tas ir lieliski. Kļūda nr.3 Es ļoti ticēju mācību grāmatām Tikpat ļoti, cik neticēju sev un savām spējām radīt interesantu un saturīgu stundu bez mācību grāmatas šablona. Manā klasē mācījās kāds puisis, kas vienmēr teica taisnību, arī to, kas bija neērta un nejauka. Tad nu 9.klasē viņš atklāja, ka sākumā es esot bijusi pārāk pareiza un visu gribējusi darīt kā pēc grāmatas. Jā, tas ir par mani, bet, ai, kā to negribējās dzirdēt no kāda, kas 20 gadus jaunāks. Drosmi. Drosmi novēlu sev un citiem skolotājiem Jaunajā gadā. Drosmi aizmest prom mācību grāmatu, ja tā neiedvesmo ne pašu skolotāju, ne skolēnus. Drosmi mācīt daļskaitļus, cepot pankūkas skolas virtuvē. Drosmi klasēs būvēt torņus vai ierakstīt radio raidījumus. Drosmi būt aizrautīgiem. Kļūda nr.4 Es visu uztvēru pārāk personiski Jāatzīst gan, ka grūti neuztvert personiski brīžus, kad kāds plati nožāvājas stundā, kuru iepriekšējā vakarā esi gatavojis līdz vēlam vakaram. Vai brīžus, kad visa klase skaļi novaidas par uzdoto. Vai acu bolīšanu par kādu it kā taču asprātīgu joku. Taču esmu sapratusi, ka, turpinot šīs situācijas just tā, kā es tās jutu, es vienkārši sevi lēnām sagrauztu. Nupat latviski iznākusi Mensona Marksa grāmata “Smalkā “pofigisma” māksla”. Laikam būs jāizlasa, pirms turpināt darbu skolā, jo, būsim atklāti, skolēni turpinās vēlu iet gulēt un žāvāties stundās, viņi turpinās vaidēt, jo vienmēr ir foršāk neko nedarīt, un, kā likums, ap gadiem 13 viņi sāks bolīt acis, jo kaut kā taču jāparāda, ka pieaugušais vairs nerullē (ha, ha, viens no maniem asprātīgajiem jociņiem). Kļūda nr.5 Es gribēju visu izdarīt perfekti Mums katram ir savi tarakāni galvā, un šis ir manējais. Nenormāli liels un drausmīgi skaļš, un ļoti, ļoti traucējošs, ja gribas dzīvot mierā un harmonijā ar visu, kas izdarīts. Zinu, ka no šī aug kājas arī visām 4 iepriekšminētajām kļūdām. Apzinos, ka tas ir tas, ar ko cīnīšos visu savu mūžu. Darbs skolā ir maratons, nevis sprints. To teica manas skolas direktors kādai manai kolēģei, kas to, savukārt, pateica man. Tā tās labās lietas izplatās, jo ar labo jādalās. Dalīsimies ar idejām, skolotāji! Atbalstīsim cits citu gan jaukos, gan kļūdainos brīžos. Mēs visi esam tikai cilvēki, kas izvēlējušies sasodīti grūtu profesiju. Rudens ir īpašs laiks skolotājiem. Ne tikai tāpēc, ka nu beidzot var pamocīt skolēnus un vecākus ar mājasdarbiem, kuros iesaistīti pēdējā brīdī nekur neatrodami kastaņi. Šis ir laiks, kad uzsākam jaunu posmu savā dzīvē, jauno mācību gadu, un laiks, kad līdz ar algas cipara uzzināšanu klāt ir arī Skolotāju diena.
Tā būs jau šosvētdien, un es domāju, ka šis ir īstais laiks, kad pateikt paldies tiem skolotājiem, kas mācījuši, audzinājuši, veidojuši, ietekmējuši mani. Daudzi no viņiem vairs nav starp dzīvajiem, bet es ticu, ka arī taisaulē viņi lepojas ar saviem skolēniem un priecājas par katru paldiesvārdu. Pasakiet paldies saviem skolotājiem! Pasakiet tiem, vismīļākajiem, un arī tiem, kas teikuši skarbu vārdu. Ticiet man, viņi cenšas! Mēs cenšamies un no sirds vēlam jums, skolēniem, visu to labāko. Pasakiet paldies ar vārdiem, ar ziediem domās vai klātienē! Veltiet kaut mirkli atmiņām par saviem skolotājiem – komiskām, rūgtām, pateicības pilnām. Viņiem tas ir svarīgi! Mums tas ir svarīgi! Paldies, mani skolotāji! *Ilga Ladinska ir viena no manām pirmajām skolotājām. Lai arī viss, ko atceros, ir mazliet miglaini un nekonkrēti, tomēr prātā palicis skolotājas siltums, labestība un smaids. Jā, sākumskolas skolotājas, tā jūs atceras skolēni. *Vēl viena sākumskolas skolotāja Valentīna Grīsle mums pamatskolā mācīja arī vizuālo mākslu. Paldies, skolotāj, ka es biju sekmīga šajā priekšmetā, jo tā 9.klasē zīmētā suņu būda... *Pamatskolas sporta skolotājas Vijas Rudzītes lekciju par higiēnu es atceros tik spilgti, it kā tas būtu noticis vakar. Paldies, skolotāj, par to, tagad es vienmēr mazgājos pēc sporta. *Vidusskolā savukārt sportu mums mācīja skolotāja Anita Jegorova, un es no sirds vēlos pateikt paldies skolotājai par to, ka viņa ticēja man kā sportistei pat pēc vidusskolas beigām, kad tiku uzaicināta piedalīties sporta sacensībās un 3km krosu noskrēju kā pēdējā, šķiet, atpaliekot par apli no uzvarētājas. *Rea Vovere ir vissmaidīgākā skolotāja, ko atceros, un es joprojām atminos dziesmas par alfabētu un zvaigznīti, ko dziedājām angļu valodas stundās. *Paldies angļu valodas skolotājai Ritai Kursītei par zibensspērienam līdzīgiem un pēkšņiem 4 un 6, kas lika nolaisties no augstumiem un katru vakaru stundām ilgi atkārtot darbības vārdu laiku formas. *Vitas Taškovas latviešu valodas stundas ir tās, kurās pirmo reizi iepazinu teikuma shēmas. Taču paldies vārdi skolotājai par to, ka viņa neuztvēra nopietni to reizi, kad strapbrīdī pirms viņas stundas uzbruku klasesbiedrenei. Ak, pusaudžu gadi! *7.klasē es uzrakstīju ārkārtīgi depresīvu stāstu par suni, kuru pametis saimnieks. Skolotāja Iveta Avotiņa to izlasīja klasē un paslavēja mani par to. Paldies skolotājai par brīdi, kad sapratu, ka man padodas rakstīšana. *Paldies latviešu valodas un literatūras skolotājai Indrai Čerjakai, jo viņa vienmēr atļāva pabeigt domrakstus mājās. Turklāt šīs skolotājas stundās es burtiski "uzziedēju" un beidzot atradu to, kas man patiesi patīk un padodas. Paldies par iedvesmu, skolotāj! *Matemātikas skolotāja un audzinātāja Dace Bāliņa prātā palikusi ar to, ka, pat satiekoties pēc gadiem, kad vairs nebijām viņas audzināmie, viņa mūs sagaidīja ar smaidu. *Skolotājai Līgai Leitlandei tika grūtais darbs iemācīt man matemātiku. Paldies par to, ka viņa centās, jo tas noteikti bija viens sasodīti grūts uzdevums. *Savukārt informātikas un rasēšanas skolotājai Anitai Sideļskai paldies, ka viņa rūpējās par manu veselību. Es vienmēr uzzināju to brīdi, kad mans rudens krekšķis sāka atgādināt kara zirga klepu. *Paldies ķīmijas skolotājai Astrīdai Toločko, ka viņa iemācīja mums novērtēt maiņas apavu burvību. Ja tev bija maiņas apavi, stundā nebija jāsēž zeķēs un jābaidās par to, kas aiz durvīm notiek ar taviem ziemas zābakiem. *Fizikas skolotājai Ausmai Grundmanei ar mums nebija viegli, bet paldies, ka ļoti agros rītos bija iespēja uzlabot briesmīgos fizikas vērtējumus. *Paldies bioloģijas skolotājai Austrai Kaminskai, ka viņa “nepamanīja”, ka reiz kontroldarbā špikoju par krustziežu dzimtu. *Starpbrīdī pirms ģeogrāfijas, ko mums mācīja skolotāja Ilona Kāgane, klases puiši spēlēja basketbolu ar globusiem. Taču skolotājai paldies par to, ka iemācīja man konspektēt, jo līdz tam es vienkārši pārrakstīju visu grāmatu par Eirāziju. Vārdu pa vārdam. Glītā kladītē. *Skolotājs Roberts Ludboržs bija īpašs ne tikai tāpēc, ka bijai vienīgais dadzītis rožu pulciņā. Viņš bija ļoti daudzpusīgs skolotājs, kas mācīja gan vēsturi, gan filosofiju, gan politiku, gan kultūras vēsturi, un visos šajos priekšmetos es saņēmu stabilu 7. Paldies par stabilitāti un zināšanām, skolotāj! *Vidusskolā kultūras vēsturi man mācīja skolotāja Margarita Savicka. Šīs stundas manī radīja lielu mīlestību pret mākslu, turklāt es joprojām atceros, kurā gadā radies impresionisms un protu atšķirt Renuāru no Monē. *Paldies krievu valodas skolotājai Laumai Mīlīgai, jo krieviski es iemācījos runāt pagalmā, bet gramatiku tikai viņas stundās. *Visticamāk, mācot man mājturības pamatus, skolotājai Ilzei Vīnertei bieži vien nolaidās rokas. Kā tukšā akā! Paldies skolotājai par pacietību reizēs, kad, piemēram, nodevu vismazāko dūrainīti pasaulē. *Skolotāja Maija Otto man mācīja kora dziedāšanu. Paldies skolotājai par agrajiem, bet dziesmotajiem rītiem un pirmajiem piedzīvotajiem Dziesmu svētkiem. *Savukārt skolotāja Inese Ermansone ir atbildīga par manu dejas mīlestību. Paldies skolotājai par manu pirmo solo deju, kuras laikā man visu laiku uz acīm krita vainadziņš. *Mana vidusskolas audzinātāja Baiba Pētersone... Cik daudz ir smiets, pārdzīvots, dziedāts kopā. Paldies skolotājai par gaišajām atmiņām! *Un, visbeidzot, paldies arī manai mammai Anitai Tumanei, kas skolā man neko nemācīja, bet pie viņas klases durvīm drīkstēju pieklauvēt un palūgt 20 santīmus jebkurā laikā. Skaistu un pateicības vārdu pilnu Skolotāju dienu visiem skolotājiem! “Cibiņš ir lohs!” noskanot zvanam no stundas, atsprāgst klases durvis, pirmā pa tām izlido mugursoma, pēc tam tās īpašnieks ar viedokli, ko dzirdu arī es.
“Lohs, lohs..” nodomāju, apsēžos, nopūšos, aizveru acis un ļauju galvai uz brīdi atslīgt rokās. Jau atkal nosolos 6.klasē vairs nelasīt Poruku. Atveru acis un zem pirmā sola pamanu dubļu kaudzi. Ir pagājusi tikai pirmā mācību stunda, bet es jau esmu pārdzīvojusi veselu emociju buķeti. Ātri saslauku smiltis un ceru, ka rudens lietus drīz beigsies. Man ir pāris minūtes, lai sagatavotos nākamajai stundai. Kaut kur gaiteņa galā dzirdamas skolēnu čalas. “Labrīt, skolotāj! Ko mēs šodien darīsim?” jautā kāds no nupat klasē ienākušajiem. Nekad tā arī neesmu sapratusi, vai viņiem tiešām tas interesē vai tas tiek jautāts pieklājības pēc, lai uzturētu sarunu. “Mācīsimies! Kā vienmēr – mācīsimies!” atbildu es un sagatavoju prezentāciju, ar ko sākšu nākamo stundu. Atskan vilšanās pilnas un žēlas nopūtas. Nez, ko viņi cerēja sagaidīt? Interesanti, ka šādu pat reakciju esmu saņēmusi arī reizēs, kad esmu atbildējusi, ka skatīsimies filmu, iesim ārā, būs grupu darbs, rakstīsim pasakas, spēlēsim teātri, diskutēsim un, protams, (čempionu čempions) šodien taču pārbaudes darbs. Par visu smagas nopūtas. Laikam jau arī šis ir tikai pieklājīgs sarunas uzturēšanas paņēmiens. Stundu sākam ar sasveicināšanos. Slēdzu iekšā prezentāciju, un šī, protams, ir viena no tām reizēm, kad viss pēkšņi sastingst jeb “uzkaras”. Manā galvā līdz ar pamazām uzkarstošas tējkannas svilpošanas sajūtu norisinās apmēram pieci iespējamie darbības varianti. “Tssssssss.....” skan troksnis manā galvā un klasē kļūst arvien karstāk un karstāk. Tikmēr uz ekrāna joprojām viss ir sastindzis. Restartēju datoru un cenšos novērst skolēnu uzmanību ar sarunu par vakardienas stundu. Pēc neveiklā sākuma stunda aizrit veiksmīgi un ātri, drīz vien klāt starpbrīdis un brīvstunda man, ko izmantoju, lai aizskriet uz bibliotēku un nokopēt to, kas būs nepieciešams citām stundām. Gaitenī saskrienos ar vecāko pamatskolas klašu skolēniem, kas izlēmuši uz nākamo stundu nesteigties. Es viņus nemācu un nepazīstu, taču atļaujos aizrādīt par valodas izvēli. “Kas TEV nepatīk?” familiārā, agresīvā un rupjā uzruna iedzeļ un pamatīgi aizskar pašlepnumu. Vai tiešām šajā skolā vēl ir skolēni, kas nezina, ka esmu skolotāja? “Man nepatīk TAVA valoda!” atbildu es tikpat agresīvi, taču saprotu, ka šajā cīņā nedrīkstu iesaistīties. “Tad neklausies!” pēdējā replika atskan, jau jauniešiem promejot. Es noriju rūgtumu un dodos savās gaitās. Ceturtā, piektā un sestā stunda paiet kā jau skolā. Kāds ir aizmirsis mājasdarbu, cits pildspalvu, vēl kāds izvēlējies šodien nedarīt neko. Pāris reizes tējkanna manā galvā atsāk sīkšanu, jo skolotāja darbs reizēm ir būt sargsunim, vagaram, klaunam un aktierim, bet ne vienmēr viss izdodas, kā raksta gudrās grāmatās vai māca augstās skolās. Un tad ir klāt septītā stunda, kas ir smags pārbaudījums ne tikai sagurušajiem skolēniem, bet arī skolotājiem. Septītā klase. Vietniekvārdi. Kuram tīnim interesē vietniekvārdi? Ir grūti piedāvāt ko tādu, kas šī vecuma jauniešus patiesi aizrautu, turklāt septītajā stundā, kad visi jau ceļa un māju jūtīs. Man tas neizdevās, un to es sapratu jau pašā stundas sākumā. Ķiķināšana, nesavākšanās, drīz vien klases grīdu rotā dzēšgumijas gabaliņi un kaut kur no aizmugures solu rindas atskan izmisis:”Fui, tu palaidi purkšķi!” Stunda ir izjukusi, un ej nu un atrodi vainīgo! Tējkanna manā galvā sīc jau labu laiku, līdz es neizturu. “Vai jūs varat reiz aizvērties?” es iekliedzos nedabiski spalgā balsī. Klasē ir kapa klusums, bet pēc brītiņa skolēni ir sapratuši, no kurienes nāk troksnis. Kāds kaut kur ieķiķinās. Un tad nu es neizturu pa īstam. Ātri ieskatos pulkstenī, līdz stundas beigām atlikušas 7 minūtes. “Ārā! Visi laukā no klases, stunda ir beigusies!” es noskaldu. Pirmās dažas sekundes septītklasnieki tikai aizdomīgi skatās. “Jūs esat brīvi, stunda ir beigusies!” es atbildu nu jau mierīgā balsī. Ātri tiek sapakotas mugursomas, jo, nedod Dievs, skolotāja vēl pārdomās. Drosmīgākie jau ir izskrējuši pa durvīm, bet apzinīgākie vēl vilcinās. Esmu apsēdusies pie sava galda, nožēlojot, ka nesavaldījos, ka nemācēju atrast veidu, kā iemācīt tos nelaimīgos vietniekvārdus, ka esmu pārkāpusi skolas kārtības noteikumus, ka... Kad stundas beigušās, sēžu klasē un laboju skolēnu dienas laikā sastrādāto. Kāds klusi pieklausvē pie durvīm, tās paveras un klasē ienāk dažas septītās klases skolnieces. Viņas kautrīgi sniedz man šokolādes tāfelīti un saka:”Skolotāj, lūdzu, piedodiet, mēs reizēm esam tādi lohi!” Es nopūšos un aizveru acis. Modinātājs nozvana 6:30. Ja es celtos tagad, es paspētu paēst brokastis, ieveidot matus un izgludināt svārkus. Tad man vēl paliktu 15 minūtes, lai palasītu vai pārdomātu 5.klases latviešu valodas stundu. Vakar līdz pat pusvieniem naktī laboju 7.klases domrakstus par vasarā piedzīvoto, tāpēc piektklasnieku stunda par valodu dažādību pasaulē palika neizveidota.
Modinātājs zvana vēlreiz 6:45. Ja es celtos tagad, es paspētu paēst brokastis un izgludināt svārkus. Izdomāju, ka piektklasniekiem varētu sakopēt pasaules kartes, kurās viņi ar zīmuļkrāsām iekrāsotu valstis, ko paši kādreiz apmeklējuši. Tad mēs pārrunātu valodas, kuras viņi dzirdējuši. Hmm, laba doma. Kaut kas zvana. Ir jau 7:00, un, ja es tūliņ pat necelšos, es nokavēšu vilcienu un arī darbu. Ātra duša, ātra brokastu omlete. Kamēr tā čurkst pannā, izķemmēju matus. Tie šodien atkal tiks savākti glītā zirgastē. Mugurā vilkšu kleitu, to, kas no neburzīgā auduma. Labi, ka vēl ir pietiekami silti. Un brokastu omletei “ar garoziņu”arī nav ne vainas. Pirms skrienu laukā pa durvīm, ieskatos spogulī. Ir mācību gada sākums, un labi, ka tā. Vismaz izskatos daudz maz svaiga. Rikšos nesos uz vilcienu. Ielecu pēdējā vagonā. 7 minūtes miera, un es vēlreiz pārdomāju 5.klases latviešu valodas stundu. Idejai īstenībā nav ne vainas. Labi, ka ir starpdisciplinārā saite. Varbūt kādā strapbrīdī YouTube izdosies atrast labu video, kas parādītu valodu daudzveidību. Eh, vajadzēja to izdarīt jau vakar! Skrienot skolas kalnā, atceros, ka šonedēļ esmu dežūrskolotāja, kas nozīmē, ka katru starpbrīdi man jābūt gaitenī un jāpieskata, lai pamatskolēni nenolauž kaklus. Pirmā stunda pagājusi veiksmīgi, ar septītklasniekiem pārrunājam domrakstus. Viņi pajautā, kā pagājusi mana vasara. Es par to priecīgi izstāstu, līdz kādā brīdī saprotu, ka esmu iekritusi veiksmīgi izliktās lamatās, kad skolēni iztaujā skolotāju, lai tikai nebūtu jāmācās. Lieliski! Tomēr paspējam iesākt jauno tēmu. Atkārtosim pieturzīmju lietojumu. Es mīlu pieturzīmes. Nošaut nedrīkst apžēlot. Hi, hi, hi! Starpbrīdis. Pāris draudzīgas, bet stingras sarunas par sestās klases puišu mūzikas izvēli. Viņi piekrīt savas jaunās tumbiņas pagriezt par pāris decibeliem klusāk. Otrās stundas sākumā jūtu, ka mežonīgi vajag uz labierīcībām. Par laimi, tas aizmirstas, kad kāds jau trešo reizi pārjautā uzdevuma nosacījumus, kas labi redzami arī uz lielā ekrāna pie vienas no klases sienām. Trešā stunda brīva. Ir 10:00. Vai būtu nepieklājīgi jau doties pusdienās? Atceros par piektklasniekiem. Pagaidu, kad stunda jau sākusies, tad dodos uz skolotāju istabu. Tur lepni gozējas veseli trīs kopētāji. Izvēlies, ko vien vēlies! Ātri atrodu vajadzīgo materiālu datorā, pēc tam dodos pie kopētāja. Man, lūdzu, 25 eksemplārus! 1..2..3.. Krdk! O, nē! Tikai ne tagad! Aparāts nodevīgi nošvirkst, nopīkst un nostenas. Viss! Papīrs ir kaut kur iestrēdzis kopētāja dzelžu rīklē. Paskatos pulkstenī. Kur palikušas 35 minūtes?! Paķeru kopējamo lapu, mēģināšu laimi pie cita aparāta. Jūtu, ka esmu nosvīdusi. Steiga un stress dara savu, liekas, ka gaiss telpā dzirksteļo. Krdk! Nobrūk arī otrs aparāts. Es aizveru acis un cenšos aizskaitīt līdz 10. Pie 7 noskan zvans, stunda ir beigusies. Es skrienu dežūrēt. Pa ceļam ieskrienu pie skolas IT speciālista pasūdzēt bēdu un atgādināt, ka kopējamie aparāti jau bija savu nokalpojuši brīdī, kad tie tika uzstādīti mūsu skolotāju istabā. Viņš neizskatās laimīgs. Es arī tāda neesmu. Ceturtā stunda paiet nervozās garā starpbrīža gaidās. Man kurkst vēders, arī sestās klases pusaudži nemierīgi dīdās. Mēs cits citu nomērām ar acīm. Viņi zina, ka vienīgā iespēja tikt ēdnīcas rindā pirmajiem, ir mežonīgi skriet un neskatīties atpakaļ, tiklīdz noskanējis zvans. Man savukārt ir skolotājas privilēģijas. Pusdienas. Ātra saruna ar kolēģēm pie galda. Atgriežos skolotāju istabā pie kopētājiem. Tur jau ir izveidojusies rinda. Mazliet pastāvu plāniņa vidū, bet saprotu, ka šodien man laime nespīdēs. Atceros par dežūru brīdī, kad sestie ar skaļu kaujas saucienu par trepēm nolidina kāda klasesbiedra mugursomu. Atkal audzinoša saruna. Jūtos vieda. Piektklasnieki stundā raksta domrakstu. Par vasaru. Tos es labošu mājās. Līdz pusvieniem naktī. Pēc stundām sakārtoju klasi, notīru tāfeli un cenšos atbrīvoties no nezināma DNS, kas nonācis uz maniem pirkstiem. Fūū, tikai košlene. Varēja būt arī sliktāk. Atceros par vēlmi apmeklēt labierīcības. Tualetē ieskatos spogulī. Labi, ka ir mācību gada sākums. Pēc tam, kad pusotru stundu esmu pārdomājusi nākamās dienas stundu plānu, saprotu, ka viss, par ko spēju domāt, ir miegs. Pulksten 15:00 dienas vidū. Ieskatos piektklasnieku domrakstos. Nē, stiepšu mājās. Lēni izeju no skolas. Kaunīgi ieskatos visu strādājošo acīs, jo, ak es, grēcīgā skolotāja, kas jau agrā pēcpusdienā dodas mājup. Vilciens. 7 minūtes miera. Atceros, ka skolā uz galda esmu veiksmīgi aizmirsusi domrakstus. "Eh, kā man neiet!" nodomāju un mājās atlaižos dīvānā. Tikai uz 15 minūtēm. Pamostos pēc stundas. Vakars paiet kā pa miglu, tomēr sagatavojos rītdienai. Svārki gan paliek negludināti un mati nemazgāti. Rīt piecelšos agrāk. P.S. Lūk, kāpēc skolotāji neraksta blogu! Un arī leģendārajai kafijai nemaz tika daudz laika neatliek. |
|